Grūti noticēt, ka Lēdurgas dendroloģiskajam parkam ir tikai 35 gadi. Lai apbrīnotu varenos kokus, jāatgāž galva. Tur aug vairāk nekā 1000 sugu, varietāšu, formu un šķirņu koki un krūmi. Tas ir viens no bagātākajiem Latvijā.

 

 Dibinātājs

Šo unikālo parku 1973. gadā sāka veidot dārznieks entuziasts Arvīds Janitens, kurš bija aizrāvies ar retu citzemju augu pieradināšanu. Kad pašu ģimenes dārzā eksotiem pietrūka vietas, vajadzēja tiem meklēt plašāku dzīves telpu. Ar toreizējo kolhoza vadību ne bez cīņas panāca vienošanos, ka dendroparka veidošanai piešķir 48 hektārus purvainas, mazauglīgas zemes. Drīz vien tur rosījās kalsns vīrs gumijas zābakos – viens pats purvainā pļavā viņš stādīja kociņus, raka grāvjus… Vēl pirms dažiem gadiem viņš ar prieku vadīja ekskursijas, diemžēl tagad veselība to vairs neļauj.

2003. gadā Lēdurgas dendroloģiskā parka radītājs Arvīds Janitens par savu milzīgo ieguldījumu saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Taču lielākā viņa mūža balva atrodas Lēdurgā, kur aug, plaukst, zaļo, pieņemas krāšņumā un diženumā viņa stādītie koki.

Pārmantotāji

Pēc zemes reformas 26 hektāri (10 ha kolekciju stādījumu un 16 ha meža) palika Lēdurgas pagasta padomes īpašumā, mantiniekiem atdeva 22 ha meža (arī tur saglabāts dendroparka statuss), bet pārējo zemi piešķīra citur.

Dendroparku no pašvaldības nomā bijušais Lēdurgas kultūras nama direktors, Arvīda Janitena skolnieks un palīgs Karolis Treijs. Viņa individuālais uzņēmums kopj un papildina retumu kolekciju, organizē ekskursijas, gadskārtu svētkus un rituālus, vides gide Ilze Kļaviņa vada tematiskās nodarbības: "Tu un koks gada ritmā", "Skaņas virs tevis, zem tevis un tevī pašā", "Kas kopīgs tev un kukainim". Ar nelielo ieejas maksu (1 lats pieaugušajiem un 60 santīmi skolēniem) parka uzturēšanai ir krietni par maz. Ieņēmumus dod nelielā stādaudzētava, taču, veicot darbu ar mīlestību, nekāds dižais bizness nesanāk – arvien gribas iestādīt kādu šaipusē vēl neredzētu retumu, un nauda, pārvērsta jaunos stādos, ieripo parka kontā. Sanāk, ka nevis Karolis Treijs nomā dendroparku, bet parks sev angažējis vēl vienu aizrautīgu cilvēku, lai katru gadu taptu krāšņāks un savdabīgāks.

Ziemeļu magnolijas un citi retumi

Lēdurgas dendroparkā nav pļautu mauriņu. Svešzemju koki un krūmi aug kā dabā. Zālē pavīd arī gaiļpiesīši, narcises, neaizmirstules un citas puķītes, bet vasarā pļaviņās zied magones un lupīna. Pie ieejas apmeklētājus sagaida dažādu sugu riekstkoku audze – Mandžūrijas, Zībolda un pelēkais riekstkoks. Baltais zīdkoks maija beigās vēl gluži pliks – kā jau silto zemju augs, tas lapas plaucē vēlu, toties rudenī nogatavina ēdamas ogas. No Tālajiem Austrumiem atceļojis Amūras korķakoks, to var uzskatīt par dārza sanitāru, jo izplata fitoncīdus, kas atbaida daļu kaitēkļu. Atšķirībā no korķozola mizu noņemt nedrīkst – tad korķakoks aizies bojā.

Tur, Latvijas ziemeļdaļā, izdevies aklimatizēt pat magnolijas. Visizturīgākās ir Kobus magnolijas, tās sasniegušas lielu augumu un krāšņi zied baltiem, smaržīgiem ziediem. Drīz pumpurus raisīs vasarzaļie rododendri.

Neīsto filadelfu (tos nepareizi saucam par jasmīniem) radiniecei deicijai ir skaisti, balti ziedi, tikai bez smaržas. Taču skaistule ir nevīžīga – vecie ziedu ķekari ir pilni ar sēklām. Tie nenobirst, un, lai izskatītos akurāti, dārzniekam pašam jānolasa. Drīz izplauks ķekaru eksohorda, arī tās ziedi līdzīgi filadelfiem, tikai kuplāki.

Maijā zied purpura ābele un meža bumbiere, bet vasarā ziedu plīvurā ietinas parūkkoks. Ceriņu saimē visvēlākais ziedētājs ir Amūras ceriņš – zied jūnija beigās un jūlija sākumā ar krēmkrāsas ziediem, kas nedaudz atgādina vīgriezes. Savas izturības dēļ šie ceriņi ieteicami apstādījumiem.

Vasarā zied olveida katalpa, kuras ziedi atgādina lauvmutītes, bet augļi – pupiņu pākstis. Bērnus sajūsmina katalpas tautas nosaukums – cīsiņkoks.

Katram savs stāsts

Augstu pret debesīm slejas katsura jeb Japānas naudas koks. Dzimtenē to stāda pie tempļiem. Japāņi tic, ka katsura nes bagātību un labklājību. Plaukstot tai lapiņas ir sārtas, bet rudeņos – spilgti sarkanas.

Ar ēdamās kastaņas augļiem var mieloties Francijā. Mūsu klimatā ēdamā kastaņa ziemā apsalst, bet katru pavasari dzen jaunus dzinumus. Tomēr esot izaudzēts klons, kas pārziemo arī Latvijā.

No Ziemeļamerikas atceļojusi riekstkoka radiniece plēkšņainā kārija, kas var lepoties ar īpaši elastīgu koksni, senāk no tās gatavoja slēpes. Kārijas labi aug Karpatos.

Dzeltenā bērza brūni sudrabotā miza nemaz neizskatās pēc bērza! Tam ir vairāki stumbri un lapas lielākas nekā mūsu bērziem, rudenī tās krāsojas spilgti dzeltenas. Koksnei ir patīkama, saldena smarža – kaut kas no zemeņu un feihojas augļu aromāta, jūtama arī kampara nots. Šis Ziemeļamerikas iemītnieks Latvijā pārziemo labi, tikai negrib ražot dīgtspējīgas sēklas.

Arī krūmveida amorfa cēlusies Ziemeļamerikā. Zaru galotnes gan šoziem apsalušas, taču zemāk redzami dzīvi pumpuri. No amorfas sēklām gatavo spilgti zilo indigo krāsu, ko izmanto džinsu krāsošanai.

Biezu audzi veido Tālo Austrumu iemītniece augstā arālija, turpat apmeties arī arālijas un ārstniecības auga eleuterokoka radinieks sēdziedu akantopanakss.

Skujkoku valstībā izcili dekoratīva ir klājeniskā ciedrupriede ar garām, zilpelēkām skujām, garas skujas un zaļi čiekuri ir Maķedonijas priedei, savukārt parastās egles "Luua Pärl" savdabība ir īpaši smalkie zariņi, kas klāti ar īsām skuju adatiņām. Losona paciprese izaugusi par lielu koku ar skrajiem zariem.

Daudzi skujkoki izskatās kā apdeguši. Vēdekļveida kadiķiem daudz sausu zaru, bet duglāzijām pat nokaltušas galotnes! Dzinumus apdedzinājusi saule, kas šogad esot ļoti spilgta. Šogad neparasti izskatās arī apšu jaunās lapiņas – saules aktivitātes dēļ tās ir gaiši brūnas, un šos raganu kokus ļoti labi var pamanīt starp citiem.

Vai retos kokus neapdraud citviet Latvijā ļoti izplatītie kaitnieki bebri? Daži gan esot parādījušies, bet iznīcināti. Tagad dižgrauzēji laikam sapratuši, ka te nav ko meklēt. Vien skulptūru dārziņā čurn vientuļš koka bebrs.

Kad parks apskatīts, nonākam gleznaina dīķa krastā. Tur var uzrāpties mugurā divus metrus augstajam Mudurgas dižakmenim, izšūpoties šūpolēs, pavizināties grieztavās (senatnīgā karuselī). Tūristiem piedāvā arī vizināšanos ar plostu un braukšanu zirga pajūgā. Bet 20. septembrī, parka dibinātāja Arvīda Janitena dzimšanas dienā, svin Rudenājus, kuru simbols ir Jumis – auglības zīme. Gadskārtu svētku un rituālu balsts ir folkloras kopa "Delve". Bez tās neiztiek nedz saulgriežu svētkos, nedz kāzu un kristabu godos.

 

Praktiskais Latvietis

23.05.2009.
Autors: Daina Brila.